Meža veldze (Forest bathing) ir labbūtības prakse, kuras saknes ir meklējamas Japānā 1982.gadā, tur to pazīst kā shinrin-yoku, kas tiešā tulkojumā nozīmē “iegremdēties, pazaudēties meža atmosfērā”.
Meža veldzes spacifika ir rūpīgi izstrādāto aktivitāšu kopumā, ko veic konkrētā secībā pēc meža veldzes pavadoņa aicinājumiem. Konkrēto aicinājumu kopums un pavadītais laiks dabā veicina cilvēka mijiedarbību un saikni ar dabu.

Aicinājumu uzsvars ir uz dalībnieku apzinātu pievēršanos savām maņām lēnumā un mijiedarbībā ar dabu, lai spētu palaist prātā skrejošās domas un satraukumus. Meža veldzes ilgums parasti ir 2-3h, tas ir laiks, lai apstātos un vienkārši būtu ar sevi.

Viens no galvenajiem uzdevumiem meža veldzē ir iet meža, dabā ar ziņkārību, ar lēnumu un bez attieksmes, dot sev laiku izzināt, novērot un nevērtēt, bet just kā Tu to sajūti.

Jūs uzzinājāt kas ir meža veldze, tagad laiks uzzināt, kas tā nav:

• tā nav pārgājiens, jo noietie kilometri nav mērķis, mērķis ir pamanīt un sajust,

• tā nav dziļu pārdomu prakse. Tā ir domu palaišas un tagadnes sajūtu prakse,

• tā nav satikšanās, lai papļāpātu. Tā ir lēna, lielākoties klusa, mierplina iekšēja izpēte starp tevi un dabu ar dalīšanās brīžiem, ja ir tāda vēlme.

Zinātnisko pētījumu skaits, kas atbalsta un apstiprina teoriju, ka cilvēka apzināta uzturēšanās dabā labvēlīgi ietekmē gan fizisko veselību, gan garīgo veselību un labklājību, tikai pieaug. Līdz šim zināmākie ieguvumi ir stresa un asisnspiediena samazināšanās, imunsistēmas stiprināšana, garīga un mentāla atjaunošanās u.c.. Jo vairāk pavadām apzinātu laiku dabā, jo vairāk varam sajust ieguvumus.

Šeit apskatāmi pāris pētijumi no Forest Therapy HUB.

Meža terapiju (Forest therapy) var raksturot kā uz dabu balstītu intervenci, kas ņem vērā indivīdu īpašās vajadzības un dabisko un sociālo vidi, kurā viņš dzīvo. Tā fokusējas uz cilvēka iespējām adaptēties viņa fiziskajai un sociālajai videi, dzīves pārmaiņām un aktuālajiem notikumiem. Meža terapijas pamatā ir daudznozaru pieeja, kas ietver  kā  planētas veselību, meža medicīnu, tā socioloģiju, psiholoģiju, sociālo darbu un arī mežsaimniecību. Pamatojoties uz šo daudznozaru pieeju, meža terapija darbojas kā  papildinājums jeb atbalsta terapija standarta ārstēšanai un rehabilitācijai noteiktu slimību gadījumā. Tā ietver visus veidus, kas tiek minēti kā nepieciešami cilvēka labbūtības veicināšanai:

~ dodot iespēju mācīties gan visas dzīves garumā, gan dažādās dzīves un veselības situācijās;

~ stiprinot saikni un piederību gan fiziskajai, gan sociālajai videi, kurā atrodas cilvēks;

~ attīstot cieņpilnu vērību un taisnīgu iejūtību kā mentālu prasmi;

~ veicinot kopējo aktivitātes līmeni un dažādību ikdienā;

~ stiprinot dāsnuma pieredzi gan pret sevi, gan citiem.

Terapija ar vairāku sesiju sērija, kuru laikā izmantojot uz cilvēka resursiem vērstas metodes, mijiedarbību ar dabu, tiek atjaunota vai attīstīta cilvēka spēja adaptēties – ieraudzīt un pieņemt dzīves nemitīgo mainīgumu, uzkrāt spēkus un inkubēt jeb veidot sevī pārmaiņas, kas nāktu par labu pašam un apkārtējiem, tai skaitā videi, kurā cilvēks dzīvo.  Terapijas virzību un cilvēka drošību, labsajūtu pārrauga meža terapijas praktiķis. Kamēr meža veldzi un meža terapeitisko ietekmi cilvēks var piedzīvot  gan ar, gan bez citu klātbūtnes un speciālistu palīdzības, tikmēr meža terapijas procesā ir būtiska nozīme klātesošajam speciālistam, viņa zināšanām un pieredzei.

Meža terapijas intervencē varētu teikt, ka daba savā veidā kļūst par terapeitisku partneri, dodot iespēju gūt pieredzi, kas palīdz pielāgoties ne tikai fiziskajai videi, bet arī sociālajai un stiprināt piederības sajūtu, gūtās pieredzes nozīmīgumu.

(izmantots teksts no Ingas Dreimanes raksta par Meza terapiju)